| |
Vārda dienas: Harijs Ārijs Āris Aira | Dienas motīvs |
|---|
| ***************** 15. Mēness diena ************************** Dienas simboli - Čūska, Šakālis, Spārnotais starpnieks starp Izīdu un Ozīrisu. Kārdinātāja čūska - diena, kad iesaka neļauties iekārēm, jācenšas būt garīgi tīram, ieteicama pat askēze. Šī ir garīgā mantojuma diena, kas nav savienojama ar slinkošanu. Tilts starp zemāko un augstāko pasauli. Ļoti vēlams būt patiesam, godīgam, taisnīgam. Nav jāvairās no cīņas, bet jūsma par uzvaru arī būs nevietā. Uzturā ieteicami asi, karsti ēdieni, bet jāuzmanās, lai nekairinātu aizkuņģa dziedzeri. |
| Saule |
|---|
| Saule lec | 8:53 | | Saule riet | 16:12 |
| Mēness |
|---|
| Mēness lec | 14:17 | | Mēness riet | 9:18 |
| Diena |
|---|
| Dienas ilgums | 7:19 | | Mēness diena | 15. (14:17) |
| Planēta | Ceļš zodiakā | Papildus info |
|---|
| Saule |  | | | Mēness |  | | | Merkurs | | | | Venēra | | R | | Marss |  | | | Jupiters |  | | | Saturns |  | R | | Urāns |  | | | Neptūns |  | | | Plutons |  | | | Hīrons | | |
| Dienas tēma |
|---|
| ******************* Piektdiena - VENERAS diena ******************* Veneras arhetips apraksta, kā cilvēks atgriežas pie saiknes ar debesīm kā zemes dzīves sākotnes. Viņš pārstāj baidīties pats no sevis un visu Kosmosu uztver kā pats sevi. Viņš atrod ceļazvaigzni naktī, kura ikdienu parādās pēc saulrieta vai pirms saullēkta, ceļa rādītāju sapņos un atmodai. Izzinot dabas stihisko raksturu viņš tajā saskata sievieti un zvaigznei dod sievietes vārdu.
Veneras arhetipa vēsturiskā izaugsme atspoguļo cilvēka jūtu evolūciju. Sākotnēji tā bija mīlestības dabiskā būtība, kas harmonizē ar pirmmātes radītājas tēlu. Tas ir izplūdis tēls un viņa vēl nav personificējusies. Tēla būtība ir vienlaikus pirmatnēja, pirmradīta un izteikti materiāla un tai pat laikā tai piemīt abstrakts matriarhāls instinkts. Laika gaitā šis tēls aizmirstas, pārsvaru gūst organizētās pasaules dievi. Prāts kļūst pietiekami spēcīgs un vairs nenoliedz dabisko jūtu pasauli.
Jūtas atkal tiek dievišķotas un senā dieviete sāk jaunu, pilnīgi citādu ceļu dievu pasaulē un ieņem atkal ļoti svarīgu vietu dievišķajā hierarhijā. Kad vieta iekarota, notiek pilnīga pārvērtība - mīlas valdniece zaudē savu stihiskumu, viņa aptver noteiktas formas un jomas šai kultūrvidē, viņas dabiskais skaistums rada spozmi jaunajam tēlam. Tādu mēs viņu pazīstam šodien - skaistu un labestīgu. Taču arhetips, lai vai cik mainījies laika gaitā, slēpj sevī arī senās tēla iezīmes. Viņa reiz bijusi auglības un pirmatnējo ūdeņu pārvaldniece, saistīta ar mīlas un kara orģijām - tā viņa ir pierādījusi, ka ir cienīga atrasties tronī.
Kā pirmatnējās auglības stihija, Mīlestības dieviete ir ļoti sena un tādēļ arī stipra. Dažkārt ir nenoliedzama viņas saikne ar Debesu dievu un pati izpaužas kā Debesu dievība - grieķu Afrodīte (putās dzimusī) ir radusies no debesu dieva Urāna asins lāsēm, kad laika dievība Kronoss viņam uzbruka un asinis lija jūras putās, un Afrodītes tērps ir zvaigznēm rotāts, Izīdu dažkārt attēlo kā bezdelīgu. Okeānā ir dzimusi arī indiešu Lakšmi, radītāja Višnu sieva un dieviete-māte - kopā ar skaistajām Apsarām viņa iznira no pirmatnējiem ūdeņiem uz lotosa zieda.
Dažādu tautu dievu panteonā mēs atradīsim, ka skaistuma un auglības dievības ir visnozīmīgākās sievišķās dievības. Venera savā būtībā ir Dzīvības personifikācija. Mīlestība rada un tā ir visa būtība, tāpēc ar Veneru saistās labestība, laime un veiksme, pārpilnība un piepildītas vēlmes. Mīlestības visdziļākā būtība ir dievišķums un garīgums: uz zemes viņa izpaužas kā dzīvību radošas jūtas, jo jāatceras, ka pati Venera ir Debesu radīta skaistuma un mīlas dieviete.
Veneras arhetips runā arī par cilvēka iedziļināšanos pašam sevī, arī viņa nepārvaramās vēlmes un vētrainās kaislības un arī atvērtību visai ārējai pasaulei - mīļotajai Zemei un skaistajam Kosmosam. Venera ir dzīves dzīvošana un tās pārdzīvošana: tas, kurš noliedz kādu daļu no savas dzīves nespēj to mīlēt. Dzīvības mūžīgumā ir Visuma mūžīgums, un, lai gan prāts saka, ka reiz tas viss sabruks, jūtas tam netic.
Venera simbolizē mūžīgo dzīvi - un cilvēku pasaulē pats mūžīgās dzīvības tēls ir saistīts ar mūžīgo radīšanu. Tieši tajā, ko radījuši, cilvēki dzīvo visilgāk pēc savas nāves. Tajās cilvēces radītajās kultūras un mākslas vērtībās, kas rūpīgi saudzētas, slēpjas laika neiznīcināms dzīvības spēks. Tieši šie mākslas darbi mums apliecina sava laikmeta skaistuma un pilnības sajūtu. Aprēķins mums nedod spēju redzēt ne pagātnes, ne arī nākotnes ainas. To spēj tikai patiesas jūtas - mīlestība.
************************************************************** Turpinājumu, lūdzu, lasiet nākamās piektdienas "Dienas tēmā" |
|
