Vēlme uzzināt nākotni ir saistījusi cilvēku jau kopš tālas senatnes, tāpēc arī pētot cilvēces vēsturi, jau pašos civilizācijas sākumos mēs saskaramies ar pareģošanas faktiem. To pamatā ir atziņa, ka cilvēka dzīve nav nejaušību virkne, bet kaut kas likumsakarīgs, uz kā pamata, fiksējot noteiktas zīmes un noteiktā veidā tās tulkojot, iespējams veidot tēlu sistēmu. Ticībai pareģošanas iespējai seko ticība tam, ka tādā vai  citā veidā cilvēks var izmainīt savu nākotni, to ietekmēt vai arī sev vēlamā veidā pielāgoties gaidāmajam.

  Runājot par astroloģijas vēsturi, to var iedalīt 4 attīstības posmos:

  1)     protoastroloģija - vissenākā astroloģija;

  2)     pazīmju un kalendārās astroloģijas rašanās un attīstība;

  3)     zinātniskās astroloģijas rašanās un attīstība;

  4)     zinātniskās astroloģijas krīze un Ņūtona fizikas uzplauksme.

Mezopotāmiju ir pieņemts uzskatīt par senāko civilizācijas un valstiskuma avotu. V-IV gadu tūkstotī pr. Kr. Divupes jeb Mezopotāmijas teritorijā sāka veidoties pilsētvalstis, kuru dibinātāji bija šumeri.       Saskaņā ar vēstures priekšstatiem, kuri nonākuši līdz mūsdienām, Senajā Mezopotāmijā pirms aptuveni 30 tūkstošiem gadu cēlusies arī astroloģija. Tā saucamais šumeru un akadiešu periods astroloģijas vēsturē tiek datēts ar aptuveni 3200- 2000. gadiem pr. Kr. Par to liecina vienīgi daži līdz mūsdienām saglabājušies raksti, kuros piesauktas dažu planētu dievības. Drīzāk to var uzskatīt par zvaigžņu kultu (astrolatriju), nevis astroloģiju. 

Pirmās reālās liecības par astroloģiskajiem pareģojumiem attiecas uz Senās Babilonijas periodu aptuveni XIX - XVI gs pr. Kr. Tie ir ķīļraksti par astroloģiskām tēmām un satur pareģojumu likumības, kuras balstās debesu un atmosfēras parādību novērojumos, piemēram notikumu saistība ar parādībām Jauna Mēness laikā. Astroloģiskie priekšstati ir tieši saistīti ar Mezopotāmijas reliģijas astrālajiem elementiem, bet nebūt nav pilnībā tās noteikti. Astrālo reliģiju jeb astrolatriju un  astroloģiju vienu no otras atšķir attieksme pret debess ķermeņiem. Astroloģijā tie pirmkārt tiek aplūkoti kā uz zemes notiekošā informācijas avots, savukārt to dievišķā daba astrologam neko daudz neizsaka.

Pirms parādījusies grieķu civilizācijā, astroloģija jau pašā Mezopotāmijā ir veikusi garu attīstības ceļu. Tās agrīnā forma bija pazīmju astroloģija, kas ir tā sauktā pasaules astroloģija: tajā tiek aplūkoti notikumi, kuri skar valsti kopumā, tās karali un viņa tuvāko apkārtni. Šeit valda standartveida formula: ja debesīs norisinājies notikums “A”, uz zemes tas izraisīs notikumu “B”. Būtiski ir gan astronomiskie, gan meteoroloģiskie fakti: komētu parādīšanās, Saules un Mēness aptumsumi, to un citu planētu kustība un stāvoklis attiecībā pret zvaigznēm un vienam pret otru, planētu un zvaigžņu lēkti un rieti utt.

  Senās Mezopotāmijas astroloģijas metodes atstāja dziļu iespaidu uz astroloģijas attīstību tai tuvākajā apkārtnē- Indijā, Persijā, Ķīnā, Ēģiptē, Grieķijā. Taču katrā no valstīm, astroloģija, protams ieguva tai raksturīgas nianses. Tā, piemēram, Indijā, astroloģija pieņēma priekšstatu par kastu sistēmu un dvēseļu pārdzimšanu, piecu elementu sistēmu (zeme, uguns, ūdens, gaiss, ēteris) un indiešu ētikas sistēmu.

Par ēģiptiešu nesalīdzināmo astroloģijas mākslu jau senatnē stāstīja leģendas. Ir viedoklis, ka jau IV gadu tūkstotī pr. Kr. Ēģiptē veikti astronomiski un astroloģiski novērojumi. Šobrīd neviens nespēj pateikt, kad īsti parādījās pirmais ēģiptiešu kalendārs. Vēsturnieks Hērodots ir paudis uzskatu, ka Ēģipte ir Nīlas dāvana. Ēģipte pateicas tēvam Nīlam ne tikai par tās īpašo auglīgumu, bet arī par daudzajiem garīgajiem sasniegumiem.

Lai precīzi noteiktu Nīlas pārplūšanas laiku, vajadzēja rūpīgi novērot zvaigžņu ceļu; šo notikumu piefiksēšanai bija vajadzīgas rakstu zīmes  un nepieciešamība ik gadu no jauna noteikt pārpludinātos robežakmeņus radīja zemes mērīšanas mākslu. Tādējādi cīņa par Nīlas pārvaldīšanu izveidoja matemātiķu, astronomu un inženieru intelektuālo virsslāni. Šiem cilvēkiem bija ciešas attiecības ar priesteriem, jo visas šo nozaru zināšanas tika mācītas un stingri uzraudzītas tikai tempļos.

Pareģojumi, ņemot vērā debess spīdekļu stāvokli cilvēka dzimšanas brīdī ir sastopami jau senās Babilonijas periodā – XVIII - XVI gadsimtā pirms Kristus, bet līdz pirmajai tūkstošgadei pr. Kr. tai vēl nebija būtiskas nozīmes.

Par pirmo kanonisko astroloģijas tekstu var uzskatīt ķīļraksta tabulu sēriju “Enuma Anu Enlil”, kura attiecas uz XVI - XI gs. pr. Kr. Svarīgu vietu astroloģija ieņēma Asīrijas dzīvē. Līdz mūsdienām saglabājies liels skaits astrologu sūtīto tā saucamo “ziņojumu” un “vēstuļu”, kuri sastāvējuši no divām daļām: ziņojuma par novērojamo parādību un tās astroloģiska skaidrojuma.

Nopietnas izmaiņas astroloģija piedzīvoja Mezopotāmijas Jaunās Babilonijas periodā. Sākot no VII gs pr. Kr. Sākas pārejas laiks no pazīmju astroloģijas uz horoskopu astroloģiju. Horoskopi gan vēl  netiek sastādīti, bet no V gs. pr. Kr. Zodiaks jau pastāv un pareģošanā tiek pielietotas gan jau kopš senatnes pazīstamās pazīmju astroloģijas metodes, gan izmantojot nupat parādījušos dodekaeterīdu. Šo astroloģiju dēvē par primitīvo zodiakālo astroloģiju, tā balstās uz 12 gadu ciklu (Jupitera ciklu) un pareģojumi tiek sniegti par katru šī cikla gadu. To sauc arī par Zeva dodekaeterīdu, jo Zevs ir Jupitera analoģija grieķu mitoloģijā.

Horoskops mūsdienu izpratnē astroloģijā ienāca ne vēlāk kā V gs. sākumā pr. Kr. Taču māju sistēma astroloģijā ienāca tikai hellēnisma periodā. Par astroloģijas nozīmību senajā pasaulē var spriest kaut vai no tā vien, ka vārds “haldejs” bija vārda “astrologs” sinonīms kaut gan sākotnēji par haldejiem sauca tautu, kura apdzīvoja Dienvidu un Centrālajā Mezopotāmijā, bet vēlāk par haldejiem jau dēvēja burvju un priesteru kastu, kuri dzīvoja Babilonā un nodarbojās ar astroloģiju un astronomiju.

Pirmajā  tūkstošgadē pr. Kristus pareģošanā pēc debess spīdekļiem ienāk radikāli jauns veids. Tā ir horoskopu astroloģija, kuras pamatā ir fundamentālas idejas:

 * no astronomijas aizgūta matemātiskā zodiaka koncepcija,

 * priekšstats par to, ka cilvēka dzīves apstākļus noteiks spēki, kuri darbojušies viņa dzimšanas un (vai) ieņemšanas brīdī.

Matemātiskais zodiaks ir aplis debess sfērā, kurš sadalīts 12 vienādās daļās, (katra 30°). Horoskopu astroloģijas radikāla atšķirība no pazīmju astroloģijas ir tās teorētiskais raksturs: zodiaks ir matemātiska abstrakcija, debess spīdekļi netiek novēroti - piemēram, Mēness  krāsa, loki, mākoņi, varavīksne un citas dabas parādības horoskopu astroloģijā zaudēja savu nozīmi.

Horoskopu astroloģijas atzīšana notika pamazām. Vēl ilgstoši pēc horoskopu astroloģijas paradīšanās par svarīgāku tomēr uzskatīja pazīmju astroloģiju. Bet laika gaitā tomēr horoskopu astroloģija iekaro savu vietu un hellēnisma periodā (aptuveni III gs. pr. Kr. - III gs. pēc Kr.) ir tās ziedu laiki.

Grieķijā, pēc Hērodota ziņām, astroloģija ienāk V gs. pr. Kr., pateicoties kādam magam, kurš pavadīja Kserksu viņa gājienā uz Grieķiju, un sākotnēji ir visnotaļ primitīva. Pirmo astroloģijas skolu dibina haldeju priesteris Beross tikai aptuveni 300 g. pr. Kr. Kosas salā. Saistībā ar grieķu kultūras tradīciju tā ieguva jaunu zinātnisku statusu. Daudzu hellēnisma laika astroloģijas atziņu pamatā tika liktas antīkās filosofijas, tai skaitā Senajā Babilonijā dzimušās idejas par Visumu kā makrokosmu un cilvēku kā mikrokosmu, par četriem elementiem un par astrālo determinismu *^{(paskaidrojumi doti teksta beigās)}.

Vadošā bija ģeocentriskā pasaules uztvere. Kosmosu astrologs uztvēra ka dzīvu būtni. Senajā Grieķijā astrologi ticēja, ka debess spīdekļi ietekmē zemi. Svarīga loma tika piešķirta ne tikai astroloģiskām ietekmēm- kā zodiakālām, planetārām un zvaigžņu, bet arī meteoroloģiska rakstura notikumiem, kā komētu parādīšanās, krītoši meteorīti un citi, kurus pēc Mezopotāmijas astroloģijas tradīcijas, uzskatīja par kāda notikuma zīmēm.

Astroloģiskās ietekmes tika apveltītas arī ar kādiem īpašiem raksturojumiem. Bez vispārējā sadalījuma labvēlīgā, nelabvēlīgā un jauktā arī zodiaka zīmes tika dalītas vīrišķās, sievišķās, cilvēciskās, dzīvnieciskās, auglīgās, neauglīgās, uguns, zemes, gaisa un ūdens zīmēs saskaņā ar četriem dabas elementu principiem utt.

Zodiaka zīmes veidoja vienotu savstarpējās iedarbības spēka sistēmu.  Tā tika fiksēta ģeometriski, ar aspektu teorijas palīdzību, kā arī ar zīmju savstarpējo atbilstību: zīmes, kuras “komandē” un kuras “paklausa”, zīmes, kuras “redz” viena otru, zīmes, kuru spēks ir līdzvērtīgs. Papildus spēka spriedzi deva dodekamorijas teorija: katras zodiaka zīmes sadalīšana 12 vienādās daļās, pa 2,5° katrā,  kuras katru savukārt pārvaldīja viena zodiaka zīme. Zodiakālo spēka lauku iespaidoja Saule un citas planētas, zvaigznes, to savstarpējie aspekti, kur savukārt svarīga bija māju sistēma, planētu atrašanās trimdā, pārvaldījumi, trigoni utt.

Astrologa acīs viss debess jums bija astroloģisku izstarojumu avots. Šī spēka lauka centrā atradās zeme un cilvēks.

Neskatoties uz visiem daudzajiem aspektiem, kuri tika ņemti vērā, hellēnisma laika astrologi apzinājās savu zināšanu un spēju nepilnību. Pareģojumi nebija precīzi. Neveiksmes un kļūdas tika skaidrotas gan ar astrologa nepietiekamajam zināšanām, gan ar metožu nepilnību. Astroloģijas piekritēji oponentu uzmanību pievērsa savas teorijas estētiskajām vērtībām. Hellēnisma laikā skaistums un pilnība tika uzskatīti par patiesības pazīmēm. Ptolemejs par to ir sacījis: “Nav vērts akli un subjektīvi prasīt no mākslas visu uzreiz, bet prast novērtēt tās skaistumu arī tajos gadījumos, kad nav izdevies gūt neapstrīdamu atbildi”. Grieķu iedvesma astroloģijā izpaudās ar tādu pat spēku kā filosofijā, literatūrā, dzejā un teātrī. Daudzi šī laikmeta astroloģiskie sacerējumi tikuši rakstīti dzejas formā.

Par hellēnisma laika astroloģijas saturiskajām nostādnēm ir pietiekami daudz atsauksmju un visnotaļ skaidrs priekšstats, bet par tās radītājiem zināms salīdzinoši maz.

Horoskopu astroloģija tādā veidā, kā mēs to attēlojām, pastāvēja jau kopš I gs. pr. Kr. Uz šo pašu laika posmu attiecas romiešu astrologa un dzejnieka Manilija astroloģiskā poēma “Astronomiskie apraksti”.

Paši grieķi astroloģijas sākotni saista ar mītiskām personām- Hermeju Trismegistu (III - II gs. pr. Kr.) Nehepsonu Petosiridu, kuru darbība ir saistīta ar Ēģipti. Astrologi, kuri slēpjas zem šiem vārdiem, savos darbos ir sintezējuši mezopotāmiešu astroloģiju, ēģiptiešu zvaigžņu astronomiju, hellēnisma laika filosofiju un matemātisko astronomiju, kā rezultātā radusies horoskopu astroloģija. Ir vēl citi mītiski tēli vai īsteni astrologi: Zaratustra, Orfejs, Abrams, Asklēpijs, Aleksandrijas Serafions u. c.

Praktiski visi vēlāko laiku astrologi balstījās uz Hermeja Trismegista un Nehepsona Petosirida darbiem. Par īpašu šedevru horoskopu astroloģijā var uzskatīt Ptolemeja “Almagestu” un “Centilokviju”, kas līdz pat viduslaiku beigām kalpoja kā astroloģijas un astronomijas pamatzināšanu avots.

Grieķi jau kopš seniem laikiem bija iecienījuši dažādus pareģošanas veidus. Līdz ar polišu krišanu un izmaiņām valsts reliģiskajā struktūrā radās iespēja valstī ienākt austrumu tradīcijai. Pie Platona un pitagoriešiem tā atrada īpaši dzirdīgas ausis. Zvaigžņu pasaule nostājās pretī zemes haosam. Vēl stingrāku un noteiktāku atbalstu astroloģija guva stoiķu mācības priekšstatā: katra vissīkākā daļiņa ir saiknē ar Visumu. Stoiķi kosmosu uztvēra kā dzīvu būtni un cilvēks līdzinājās kosmosam. Viņi uzskatīja, ka cilvēks un visa pasaule pilnīgi pakļaujas augstākajam saprātam, kas ir astroloģiskā determinisma pamats.

Astroloģiju apliecinoši elementi bija sastopami arī citos antīkās pasaules filosofiskajos un reliģiskajos strāvojumos. Kā piemēram tekstos, par kuru autoru uzskata Orfeju un tajos, kuri ir saistīti ar mitraismu*, zervanismu* u. c.

No aptuveni trīssimtajiem gadiem pirms Kristus astroloģija attīstījās īpaši intensīvi un ietekmēja visa senās sabiedrības dzīves jomas. Bija novērojama izteikta Debesu kulta izplatība- debess ķermeņu, spīdekļu uztvere caur dievišķiem rituāliem. Astroloģija mainīja tā laika sabiedrības ētiskās un morālās nostādnes. Skatījums uz likteni veidojās ar izteiktāku nenovēršamības iespaidu - kā astroloģiskais fatālisms. Veidojās maģiska pretdarbība. Lai atbrīvotos no liktens nenovēršamības un totālās zvaigžņu ietekmes, tika veikti speciāli maģiski rituāli. Astroloģija ienāk literatūrā. Tās atbalstītāji astroloģiju popularizēja ļoti aktīvi. Un tikpat aktīvi bija tās noliedzēji - tie, kuru rokās bija vara, astroloģiju uzskatīja par sociāli bīstamu. Pat tika izdoti speciāli pret astroloģiju vērsti dekrēti.

Astroloģijas izplatīšanās Romā notika pa diviem ceļiem: gan no Grieķijas puses, gan karagājienu laikā saistībā ar Austrumu astroloģiju. Kopumā Romā pret astroloģiju pastāvēja radikāli pretēja attieksme. Viss bija atkarīgs no valdošās varas attieksmes pret astroloģiju. Ja valdīja cilvēks, kurš ticēja astroloģijai, tā tika atbalstīta, dibinātas astroloģijas skolas un astrologiem izdalīti pat uzturlīdzekļi. Taču, ja pie varas bija astroloģiju neatbalstošs vadonis, astrologi tika trenkāti un izraidīti no valsts. Dažkārt gan gadījās arī tādi kuriozi, ka imperatoram vija savs astrologs, bet tas arī bija vienīgais astrologs valstī.

Kristietība, protams, savā būtībā neatbalstīja astroloģiju, jo tai nebija pieņemama tās fatālā attieksme pret dzīvi. Kristietības priesteri sludināja brīvo gribu tā, kā viņi to izprata un tas nesakrita ar astroloģijas skaidrojumiem. Taču kaut gan viņi ārēji nepieņēma astroloģiju, tomēr iekšēji bieži vien ticēja zvaigžņu vēstīm. Ar īpašu attieksmi pret astroloģiju izcēlās Origens, kurš nenoliedzami atzina kosmosa ietekmi uz cilvēku, bet viņš arī pieņēma to, ka tikai īpaši izredzētiem cilvēkiem piemita spējas tulkot šo valodu.

Neoplatoniķu astroloģiskajai skolai bija noslieksme atzīt astroloģijas tiesības pastāvēt un it īpaši vēlākajos šī virziena pārstāvjos mēs redzam daudzus populārus astrologus. Zināmākais no viņiem ir filosofs un matemātiķis Prokls Diadohs.

Līdz ar Romas impērijas krišanu Eiropa nonāk viduslaiku drūmajā tumsā. Un tai pat laikā Arābijas tuksnešos aust arābu civilizācijas gaisma. VII gs. beigās arābi apvienojas zem islama karoga un sāk iekarot viņiem tuvākās civilizētākās zemes. Arābi radīja milzīgu impēriju un ilgstošā laika posmā ietekmēja teritoriju no Spānijas un Marokas Atlantijas piekrastē līdz pat Indonēzijai un Vidusāzijas stepēm.  Daudzi impērijas pārvaldītāji atzina un atbalstīja zinātnes attīstību un par pašām nozīmīgākajām zinātnēm tika atzītas astroloģija un medicīna, kas bieži gāja rokrokā. Piemēram, ārstiem vajadzēja zināt arī astroloģiju, lai noteiktu labāko laiku tām vai citām ārstniecības metodēm. Zināšanu avots arābiem bija vai nu no Bizantijas baznīcas bēguļojoši zinātnieki vai arī astrologi, kuri no Maķedonijas Aleksandra karagājienu laikiem bija svarīgs grieķu astroloģijas zināšanu centrs. Tika tulkotas daudzas grieķu zinātņu grāmatas, bet sākot jau no IX gs. rodas jauni pašu arābu autoru rakstīti darbi astroloģijā. Līdz mūsu dienām ir saglabājušās speciālas planētu kustību tabulas zidži, kurās nav nekādas teorijas, ir tikai matemātiski aprēķini, kuri nepieciešami, lai sastādītu horoskopus.

XI gs. Eiropas kultūras dzīve pamazām atgūstas. Krustagājieni satuvināja rupjo un primitīvo mūku un bruņinieku pasauli ar izsmalcināto arābu  kultūru. Caur Spāniju, kā islama pasaules un kristiānisma robežu, arābu zinātne nonāca Eiropā. XIII - XV gs. Eiropā ir astroloģijas ziedu laiki. Praktiski visos Eiropas galmos mēs atrodam astrologus, kuri tur bauda īpašu cieņu un ietekmi. Astroloģija tiek mācīta daudzās Eiropas universitātēs un astroloģijas fakultāte ir viena no svarīgākajām. Pat Keplers, kuram modernā astronomija var būt pateicīga par planētu kustības likumību atklāšanu, ne tikai ticēja astroloģijai, pats sastādīja horoskopus un bija visnotaļ talantīgs pareģis, bet arī aizstāvēja astroloģiju pret daudzajiem citu zinātnieku uzbrukumiem.

Krieviju astroloģija sasniedza līdz ar kristietības ienākšanu no Bizantijas. Pirmās astroloģijas grāmatas bija tulkojumi no grieķu valodas. Kopumā baznīca pret astroloģiju bija noskaņota noliedzoši un sauca to par maldu mācību, bet arī priesteru vidū bija tādi, kuri interesējās par šo zinātni. Novgorodā XV gs. beigās, kad tur ieradās melnās maģijas zinātājs un astrologs Skara (Sharia), astroloģija guva plašu rezonansi. Daudz izglītoti Novgorodas iedzīvotāji kļuva par viņa skolniekiem un sekotājiem. Ivans Groznijs un viņa ģimenes locekļi, kaut arī ārēji demonstrēja noliedzošu attieksmi pret astroloģiju, būtībā tādi nebūt nebija. XVII gs. bija astroloģiskās literatūras ziedu laiki Krievijā. Taču XVIII gs. nāca ar pārmaiņām tajā jomā, ka inteliģences interese par astroloģiju mazinājās, taču tā ieguva pastiprinātu popularitāti vienkāršās tautas vidū. Tādēļ arī astroloģiskā literatūra primitivizējās.

Laiks, kad klasiskā astroloģija kļuva par mūsdienu astroloģiju, saistās ar Kopernika atklājumiem, kuri “nocēla” Zemi no visuma centra un “pasludināja” to par tādu pat debess ķermeni kā pārējās planētas. Gan šis fakts, gan arī vēlākie atklājumi, kā Urāna, Neptūna un Plutona atklāšana, ne tikai padziļināja plaisu starp astronomiju un astroloģiju, bet arī pašā astroloģijā ienesa jaunas vēsmas.  Līdz ar jaunatklātajām planētām kļuva iespējams izskaidrot daudzus agrāk neizprotamus notikumus.

Pirmā un galvenā astroloģijas aksioma ir pārliecība, ka debesu spīdekļi, it īpaši planētas, viennozīmīgi ir saistīti ar zodiaka zīmēm un iespaido procesus uz Zemes. Šī priekšstata teorētiskais pamatojums rodams Dēmokrita, pitagoriešu un Aristoteļa kosmoloģiskajos uzskatos. Tie radikāli atšķiras no astroloģijas teoloģiskā uzskata, kas bija izplatīts Mezopotāmijā un, kurā planētas tika uzskatītas la ne gluži par pašiem dieviem, tad vismaz par dievu izpausmēm. Savukārt ģeocentriskajā sistēmā planētas kustās pēc sen zināmiem nemainīgiem likumiem un pārvalda četrus elementus, kas ir jebkuras uz Zemes esošas lietas sastāvā. Šādā sistēmā dievišķai gribai nav vietas. Arī citās astroloģijas teorijās dievišķā loma svārstās ļoti plašā amplitūdā- vienā galējībā ir priekšstats par pilnīgi  mehānisku Visuma kustību, kurā nav vietas  ne cilvēka, ne Dieva gribai. Šajā priekšstatā astroloģija aizvien ir bijusi karojošo kristiešu, islamticīgo un jūdaistu uzbrukuma mērķis. Taču, ja astroloģiju neformulē tik stingrā izpausmē,  ja planētas uzskata tikai par tām, kas dod zināmus norādījumus uz galvenajiem darbības virzieniem, tad paliek pietiekami daudz vietas gan priekš Dieva, gan priekš paša cilvēka brīvās gribas. Otra galējība ir pašas planētas uzskatīt par Dieva gribas norādēm, bet kuru darbību var arī mīkstināt ar zināmām lūgšanām un citām rituālām darbībām.

Otrā astroloģijas aksioma runā par to, ka  ir kosmiskās izpausmes, kuras tiek aprēķinātas ļoti precīzi un ir ļoti individuālas, skar tikai vienu cilvēku. Tie ir īpašie punkti-  Ascendents, Descendents, Debesu Vidus un Debesu Dziļums. Šie punkti līdz ar zodiaku veido debesu karti,  kuru tulko tikai kopumā. Neatkarīgi no aprēķinu sistēmas, astroloģiskajās kartēs vienmēr ir iekļauts arī cilvēciskais aspekts, kura nav astronomiskajās kartēs.

Astroloģija šodien  pārstāv vairākas skolas un vairākus virzienus. Astroloģija nemitīgi attīstās un tomēr tā saglabā arī lielu daļu tradīcijas. Šobrīd var izdalīt vairākas astroloģijas skolas. Tradicionālajai skolai pieder tie astrologi, kuri par neapgāžamu autoritāti uzskata Ptolemeju. Viņi labi zin astroloģijas vēsturi un bieži vien slēpjoties aiz autoritātēm nodarbojas ar šarlatānismu. Viņi bieži paliek nesaprasti gan no citu astroloģijas skolu pārstāvjiem, gan no tiem, kuriem viņi savus pakalpojumus sniedz. Dabaszinātņu jeb kosmobioloģiskā skola tiecas pierādīt cēloņu – seku likumību, bioritmu teoriju. Simboliskā skola astroloģiju pārsvarā sasita ar psihologa K. G. Junga un citu analītiskās psiholoģijas autoru darbiem, papildinot astroloģiju ar psiholoģiskiem datiem. Strukturālā skola astroloģiju uzskata ne vien par zināšanām, kuras tiek iegūtas no ārpuses, bet arī par realitātes projekciju cilvēka apziņā. Līdzās šīm četrām skolām XX gs. otrajā pusē attīstījās vēl citi skatījumi un izpratnes. Notiek pētījumi gan matemātisku mērījumu un to cēloņu- seku likumību saistību, meklējot iespēju dot visprecīzākās notikumu prognozes, gan turpinās astroloģijas un psiholoģijas saikņu meklēšana. Daudzi astrologi mehāniskus pētījumus neuzskata par interesantiem, jo viņuprāt visbūtiskākais ir nepazaudēt tiešo saiti ar cilvēku un intuīciju. Kopumā mūsdienu astrologi vairāk cenšas nevis prognozēt notikumus, bet gan palīdzēt cilvēkam iespējami agrāk atklāt viņa spējas, talantus, iespējamās problēmu situācijas un risinājumu ceļus.

 ^* determinisms - mācība par visu dabas un sabiedrības parādību vispārīgu objektīvu likumsakarību un cēlonisku nosacītību.

 * mitraisms - ar senirāņu Saules dievību Mitru saistīts kults, kuru pārsvarā Mazāzijā piekopa magi; no Mīdijas nonākot Senajā Babilonā, tas iesūca sevī viņu astroloģiskās idejas; visur Mitras tempļos ir redzami zodiaka un planētu simboli, bet augstākais priesteris ir iesvētīts astroloģijā.

 ^* zervanisms - senirāņu reliģijas bezgalīgā un galīgā laika dievības Zervana kults.

Vēlme uzzināt nākotni ir saistījusi cilvēku jau kopš tālas senatnes, tāpēc arī pētot cilvēces vēsturi, jau pašos civilizācijas sākumos mēs saskaramies ar pareģošanas faktiem. To pamatā ir atziņa, ka cilvēka dzīve nav nejaušību virkne, bet kaut kas likumsakarīgs, uz kā pamata, fiksējot noteiktas zīmes un noteiktā veidā tās tulkojot, iespējams veidot tēlu sistēmu. Ticībai pareģošanas iespējai seko ticība tam, ka tādā vai citā veidā cilvēks var izmainīt savu nākotni, to ietekmēt vai arī sev vēlamā veidā pielāgoties gaidāmajam.

Runājot par astroloģijas vēsturi, to var iedalīt 4 attīstības posmos:

1)       protoastroloģija - vissenākā astroloģija;

2)       pazīmju un kalendārās astroloģijas rašanās un attīstība;

3)       zinātniskās astroloģijas rašanās un attīstība;

4)       zinātniskās astroloģijas krīze un Ņūtona fizikas uzplauksme.

Mezopotāmiju ir pieņemts uzskatīt par senāko civilizācijas un valstiskuma avotu. V-IV gadu tūkstotī pr. Kr. Divupes jeb Mezopotāmijas teritorijā sāka veidoties pilsētvalstis, kuru dibinātāji bija šumeri. Saskaņā ar vēstures priekšstatiem, kuri nonākuši līdz mūsdienām, Senajā Mezopotāmijā pirms aptuveni 30 tūkstošiem gadu cēlusies arī astroloģija. Tā saucamais šumeru un akadiešu periods astroloģijas vēsturē tiek datēts ar aptuveni 3200- 2000. gadiem pr. Kr. Par to liecina vienīgi daži līdz mūsdienām saglabājušies raksti, kuros piesauktas dažu planētu dievības. Drīzāk to var uzskatīt par zvaigžņu kultu (astrolatriju), nevis astroloģiju. 

Pirmās reālās liecības par astroloģiskajiem pareģojumiem attiecas uz Senās Babilonijas periodu aptuveni XIX - XVI gs pr. Kr. Tie ir ķīļraksti par astroloģiskām tēmām un satur pareģojumu likumības, kuras balstās debesu un atmosfēras parādību novērojumos, piemēram notikumu saistība ar parādībām Jauna Mēness laikā. Astroloģiskie priekšstati ir tieši saistīti ar Mezopotāmijas reliģijas astrālajiem elementiem, bet nebūt nav pilnībā tās noteikti. Astrālo reliģiju jeb astrolatriju un  astroloģiju vienu no otras atšķir attieksme pret debess ķermeņiem. Astroloģijā tie pirmkārt tiek aplūkoti kā uz zemes notiekošā informācijas avots, savukārt to dievišķā daba astrologam neko daudz neizsaka.

Pirms parādījusies grieķu civilizācijā, astroloģija jau pašā Mezopotāmijā ir veikusi garu attīstības ceļu. Tās agrīnā forma bija pazīmju astroloģija, kas ir tā sauktā pasaules astroloģija: tajā tiek aplūkoti notikumi, kuri skar valsti kopumā, tās karali un viņa tuvāko apkārtni. Šeit valda standartveida formula: ja debesīs norisinājies notikums “A”, uz zemes tas izraisīs notikumu “B”. Būtiski ir gan astronomiskie, gan meteoroloģiskie fakti: komētu parādīšanās, Saules un Mēness aptumsumi, to un citu planētu kustība un stāvoklis attiecībā pret zvaigznēm un vienam pret otru, planētu un zvaigžņu lēkti un rieti utt.

Senās Mezopotāmijas astroloģijas metodes atstāja dziļu iespaidu uz astroloģijas attīstību tai tuvākajā apkārtnē- Indijā, Persijā, Ķīnā, Ēģiptē, Grieķijā. Taču katrā no valstīm, astroloģija, protams ieguva tai raksturīgas nianses. Tā, piemēram, Indijā, astroloģija pieņēma priekšstatu par kastu sistēmu un dvēseļu pārdzimšanu, piecu elementu sistēmu (zeme, uguns, ūdens, gaiss, ēteris) un indiešu ētikas sistēmu.

Par ēģiptiešu nesalīdzināmo astroloģijas mākslu jau senatnē stāstīja leģendas. Ir viedoklis, ka jau IV gadu tūkstotī pr. Kr. Ēģiptē veikti astronomiski un astroloģiski novērojumi. Šobrīd neviens nespēj pateikt, kad īsti parādījās pirmais ēģiptiešu kalendārs. Vēsturnieks Hērodots ir paudis uzskatu, ka Ēģipte ir Nīlas dāvana. Ēģipte pateicas tēvam Nīlam ne tikai par tās īpašo auglīgumu, bet arī par daudzajiem garīgajiem sasniegumiem.

Lai precīzi noteiktu Nīlas pārplūšanas laiku, vajadzēja rūpīgi novērot zvaigžņu ceļu; šo notikumu piefiksēšanai bija vajadzīgas rakstu zīmes  un nepieciešamība ik gadu no jauna noteikt pārpludinātos robežakmeņus radīja zemes mērīšanas mākslu. Tādējādi cīņa par Nīlas pārvaldīšanu izveidoja matemātiķu, astronomu un inženieru intelektuālo virsslāni. Šiem cilvēkiem bija ciešas attiecības ar priesteriem, jo visas šo nozaru zināšanas tika mācītas un stingri uzraudzītas tikai tempļos.

Pareģojumi, ņemot vērā debess spīdekļu stāvokli cilvēka dzimšanas brīdī ir sastopami jau senās Babilonijas periodā – XVIII - XVI gadsimtā pirms Kristus, bet līdz pirmajai tūkstošgadei pr. Kr. tai vēl nebija būtiskas nozīmes.

Par pirmo kanonisko astroloģijas tekstu var uzskatīt ķīļraksta tabulu sēriju “Enuma Anu Enlil”, kura attiecas uz XVI - XI gs. pr. Kr. Svarīgu vietu astroloģija ieņēma Asīrijas dzīvē. Līdz mūsdienām saglabājies liels skaits astrologu sūtīto tā saucamo “ziņojumu” un “vēstuļu”, kuri sastāvējuši no divām daļām: ziņojuma par novērojamo parādību un tās astroloģiska skaidrojuma.        Nopietnas izmaiņas astroloģija piedzīvoja Mezopotāmijas Jaunās Babilonijas periodā. Sākot no VII gs pr. Kr. Sākas pārejas laiks no pazīmju astroloģijas uz horoskopu astroloģiju. Horoskopi gan vēl  netiek sastādīti, bet no V gs. pr. Kr. Zodiaks jau pastāv un pareģošanā tiek pielietotas gan jau kopš senatnes pazīstamās pazīmju astroloģijas metodes, gan izmantojot nupat parādījušos dodekaeterīdu. Šo astroloģiju dēvē par primitīvo zodiakālo astroloģiju, tā balstās uz 12 gadu ciklu (Jupitera ciklu) un pareģojumi tiek sniegti par katru šī cikla gadu. To sauc arī par Zeva dodekaeterīdu, jo Zevs ir Jupitera analoģija grieķu mitoloģijā.

Horoskops mūsdienu izpratnē astroloģijā ienāca ne vēlāk kā V gs. sākumā pr. Kr. Taču māju sistēma astroloģijā ienāca tikai hellēnisma periodā. Par astroloģijas nozīmību senajā pasaulē var spriest kaut vai no tā vien, ka vārds “haldejs” bija vārda “astrologs” sinonīms kaut gan sākotnēji par haldejiem sauca tautu, kura apdzīvoja Dienvidu un Centrālajā Mezopotāmijā, bet vēlāk par haldejiem jau dēvēja burvju un priesteru kastu, kuri dzīvoja Babilonā un nodarbojās ar astroloģiju un astronomiju.

Pirmajā  tūkstošgadē pr. Kristus pareģošanā pēc debess spīdekļiem ienāk radikāli jauns veids. Tā ir horoskopu astroloģija, kuras pamatā ir fundamentālas idejas:

·          no astronomijas aizgūta matemātiskā zodiaka koncepcija,

·          priekšstats par to, ka cilvēka dzīves apstākļus noteiks spēki, kuri darbojušies viņa dzimšanas un (vai) ieņemšanas brīdī.

Matemātiskais zodiaks ir aplis debess sfērā, kurš sadalīts 12 vienādās daļās, (katra 30°). Horoskopu astroloģijas radikāla atšķirība no pazīmju astroloģijas ir tās teorētiskais raksturs: zodiaks ir matemātiska abstrakcija, debess spīdekļi netiek novēroti - piemēram, Mēness  krāsa, loki, mākoņi, varavīksne un citas dabas parādības horoskopu astroloģijā zaudēja savu nozīmi.

Horoskopu astroloģijas atzīšana notika pamazām. Vēl ilgstoši pēc horoskopu astroloģijas paradīšanās par svarīgāku tomēr uzskatīja pazīmju astroloģiju. Bet laika gaitā tomēr horoskopu astroloģija iekaro savu vietu un hellēnisma periodā (aptuveni III gs. pr. Kr. - III gs. pēc Kr.) ir tās ziedu laiki.

Grieķijā, pēc Hērodota ziņām, astroloģija ienāk V gs. pr. Kr., pateicoties kādam magam, kurš pavadīja Kserksu viņa gājienā uz Grieķiju, un sākotnēji ir visnotaļ primitīva. Pirmo astroloģijas skolu dibina haldeju priesteris Beross tikai aptuveni 300 g. pr. Kr. Kosas salā. Saistībā ar grieķu kultūras tradīciju tā ieguva jaunu zinātnisku statusu. Daudzu hellēnisma laika astroloģijas atziņu pamatā tika liktas antīkās filosofijas, tai skaitā Senajā Babilonijā dzimušās idejas par Visumu kā makrokosmu un cilvēku kā mikrokosmu, par četriem elementiem un par astrālo determinismu¹.

Vadošā bija ģeocentriskā pasaules uztvere. Kosmosu astrologs uztvēra ka dzīvu būtni. Senajā Grieķijā astrologi ticēja, ka debess spīdekļi ietekmē zemi. Svarīga loma tika piešķirta ne tikai astroloģiskām ietekmēm- kā zodiakālām, planetārām un zvaigžņu, bet arī meteoroloģiska rakstura notikumiem, kā komētu parādīšanās, krītoši meteorīti un citi, kurus pēc Mezopotāmijas astroloģijas tradīcijas, uzskatīja par kāda notikuma zīmēm.

Astroloģiskās ietekmes tika apveltītas arī ar kādiem īpašiem raksturojumiem. Bez vispārējā sadalījuma labvēlīgā, nelabvēlīgā un jauktā arī zodiaka zīmes tika dalītas vīrišķās, sievišķās, cilvēciskās, dzīvnieciskās, auglīgās, neauglīgās, uguns, zemes, gaisa un ūdens zīmēs saskaņā ar četriem dabas elementu principiem utt.

Zodiaka zīmes veidoja vienotu savstarpējās iedarbības spēka sistēmu.  Tā tika fiksēta ģeometriski, ar aspektu teorijas palīdzību, kā arī ar zīmju savstarpējo atbilstību: zīmes, kuras “komandē” un kuras “paklausa”, zīmes, kuras “redz” viena otru, zīmes, kuru spēks ir līdzvērtīgs. Papildus spēka spriedzi deva dodekamorijas teorija: katras zodiaka zīmes sadalīšana 12 vienādās daļās, pa 2,5° katrā,  kuras katru savukārt pārvaldīja viena zodiaka zīme. Zodiakālo spēka lauku iespaidoja Saule un citas planētas, zvaigznes, to savstarpējie aspekti, kur savukārt svarīga bija māju sistēma, planētu atrašanās trimdā, pārvaldījumi, trigoni utt.

Astrologa acīs viss debess jums bija astroloģisku izstarojumu avots. Šī spēka lauka centrā atradās zeme un cilvēks.

Neskatoties uz visiem daudzajiem aspektiem, kuri tika ņemti vērā, hellēnisma laika astrologi apzinājās savu zināšanu un spēju nepilnību. Pareģojumi nebija precīzi. Neveiksmes un kļūdas tika skaidrotas gan ar astrologa nepietiekamajam zināšanām, gan ar metožu nepilnību. Astroloģijas piekritēji oponentu uzmanību pievērsa savas teorijas estētiskajām vērtībām. Hellēnisma laikā skaistums un pilnība tika uzskatīti par patiesības pazīmēm. Ptolemejs par to ir sacījis: “Nav vērts akli un subjektīvi prasīt no mākslas visu uzreiz, bet prast novērtēt tās skaistumu arī tajos gadījumos, kad nav izdevies gūt neapstrīdamu atbildi”. Grieķu iedvesma astroloģijā izpaudās ar tādu pat spēku kā filosofijā, literatūrā, dzejā un teātrī. Daudzi šī laikmeta astroloģiskie sacerējumi tikuši rakstīti dzejas formā.

Par hellēnisma laika astroloģijas saturiskajām nostādnēm ir pietiekami daudz atsauksmju un visnotaļ skaidrs priekšstats, bet par tās radītājiem zināms salīdzinoši maz.

Horoskopu astroloģija tādā veidā, kā mēs to attēlojām, pastāvēja jau kopš I gs. pr. Kr. Uz šo pašu laika posmu attiecas romiešu astrologa un dzejnieka Manilija astroloģiskā poēma “Astronomiskie apraksti”.

Paši grieķi astroloģijas sākotni saista ar mītiskām personām- Hermeju Trismegistu (III - II gs. pr. Kr.) Nehepsonu Petosiridu, kuru darbība ir saistīta ar Ēģipti. Astrologi, kuri slēpjas zem šiem vārdiem, savos darbos ir sintezējuši mezopotāmiešu astroloģiju, ēģiptiešu zvaigžņu astronomiju, hellēnisma laika filosofiju un matemātisko astronomiju, kā rezultātā radusies horoskopu astroloģija. Ir vēl citi mītiski tēli vai īsteni astrologi: Zaratustra, Orfejs, Abrams, Asklēpijs, Aleksandrijas Serafions u. c.

Praktiski visi vēlāko laiku astrologi balstījās uz Hermeja Trismegista un Nehepsona Petosirida darbiem. Par īpašu šedevru horoskopu astroloģijā var uzskatīt Ptolemeja “Almagestu” un “Centilokviju”, kas līdz pat viduslaiku beigām kalpoja kā astroloģijas un astronomijas pamatzināšanu avots.

Grieķi jau kopš seniem laikiem bija iecienījuši dažādus pareģošanas veidus. Līdz ar polišu krišanu un izmaiņām valsts reliģiskajā struktūrā radās iespēja valstī ienākt austrumu tradīcijai. Pie Platona un pitagoriešiem tā atrada īpaši dzirdīgas ausis. Zvaigžņu pasaule nostājās pretī zemes haosam. Vēl stingrāku un noteiktāku atbalstu astroloģija guva stoiķu mācības priekšstatā: katra vissīkākā daļiņa ir saiknē ar Visumu. Stoiķi kosmosu uztvēra kā dzīvu būtni un cilvēks līdzinājās kosmosam. Viņi uzskatīja, ka cilvēks un visa pasaule pilnīgi pakļaujas augstākajam saprātam, kas ir astroloģiskā determinisma pamats.

Astroloģiju apliecinoši elementi bija sastopami arī citos antīkās pasaules filosofiskajos un reliģiskajos strāvojumos. Kā piemēram tekstos, par kuru autoru uzskata Orfeju un tajos, kuri ir saistīti ar mitraismu², zervanismu³ u. c.

No aptuveni trīssimtajiem gadiem pirms Kristus astroloģija attīstījās īpaši intensīvi un ietekmēja visa senās sabiedrības dzīves jomas. Bija novērojama izteikta Debesu kulta izplatība- debess ķermeņu, spīdekļu uztvere caur dievišķiem rituāliem. Astroloģija mainīja tā laika sabiedrības ētiskās un morālās nostādnes. Skatījums uz likteni veidojās ar izteiktāku nenovēršamības iespaidu - kā astroloģiskais fatālisms. Veidojās maģiska pretdarbība. Lai atbrīvotos no liktens nenovēršamības un totālās zvaigžņu ietekmes, tika veikti speciāli maģiski rituāli. Astroloģija ienāk literatūrā. Tās atbalstītāji astroloģiju popularizēja ļoti aktīvi. Un tikpat aktīvi bija tās noliedzēji- tie, kuru rokās bija vara, astroloģiju uzskatīja par sociāli bīstamu. Pat tika izdoti speciāli pret astroloģiju vērsti dekrēti.

Astroloģijas izplatīšanās Romā notika pa diviem ceļiem: gan no Grieķijas puses, gan karagājienu laikā saistībā ar Austrumu astroloģiju. Kopumā Romā pret astroloģiju pastāvēja radikāli pretēja attieksme. Viss bija atkarīgs no valdošās varas attieksmes pret astroloģiju. Ja valdīja cilvēks, kurš ticēja astroloģijai, tā tika atbalstīta, dibinātas astroloģijas skolas un astrologiem izdalīti pat uzturlīdzekļi. Taču, ja pie varas bija astroloģiju neatbalstošs vadonis, astrologi tika trenkāti un izraidīti no valsts. Dažkārt gan gadījās arī tādi kuriozi, ka imperatoram vija savs astrologs, bet tas arī bija vienīgais astrologs valstī.

Kristietība, protams, savā būtībā neatbalstīja astroloģiju, jo tai nebija pieņemama tās fatālā attieksme pret dzīvi. Kristietības priesteri sludināja brīvo gribu tā, kā viņi to izprata un tas nesakrita ar astroloģijas skaidrojumiem. Taču kaut gan viņi ārēji nepieņēma astroloģiju, tomēr iekšēji bieži vien ticēja zvaigžņu vēstīm. Ar īpašu attieksmi pret astroloģiju izcēlās Origens, kurš nenoliedzami atzina kosmosa ietekmi uz cilvēku, bet viņš arī pieņēma to, ka tikai īpaši izredzētiem cilvēkiem piemita spējas tulkot šo valodu.

Neoplatoniķu astroloģiskajai skolai bija noslieksme atzīt astroloģijas tiesības pastāvēt un it īpaši vēlākajos šī virziena pārstāvjos mēs redzam daudzus populārus astrologus. Zināmākais no viņiem ir filosofs un matemātiķis Prokls Diadohs.

Līdz ar Romas impērijas krišanu Eiropa nonāk viduslaiku drūmajā tumsā. Un tai pat laikā Arābijas tuksnešos aust arābu civilizācijas gaisma. VII gs. beigās arābi apvienojas zem islama karoga un sāk iekarot viņiem tuvākās civilizētākās zemes. Arābi radīja milzīgu impēriju un ilgstošā laika posmā ietekmēja teritoriju no Spānijas un Marokas Atlantijas piekrastē līdz pat Indonēzijai un Vidusāzijas stepēm.  Daudzi impērijas pārvaldītāji atzina un atbalstīja zinātnes attīstību un par pašām nozīmīgākajām zinātnēm tika atzītas astroloģija un medicīna, kas bieži gāja rokrokā. Piemēram, ārstiem vajadzēja zināt arī astroloģiju, lai noteiktu labāko laiku tām vai citām ārstniecības metodēm. Zināšanu avots arābiem bija vai nu no Bizantijas baznīcas bēguļojoši zinātnieki vai arī astrologi, kuri no Maķedonijas Aleksandra karagājienu laikiem bija svarīgs grieķu astroloģijas zināšanu centrs. Tika tulkotas daudzas grieķu zinātņu grāmatas, bet sākot jau no IX gs. rodas jauni pašu arābu autoru rakstīti darbi astroloģijā. Līdz mūsu dienām ir saglabājušās speciālas planētu kustību tabulas zidži, kurās nav nekādas teorijas, ir tikai matemātiski aprēķini, kuri nepieciešami, lai sastādītu horoskopus.

XI gs. Eiropas kultūras dzīve pamazām atgūstas. Krustagājieni satuvināja rupjo un primitīvo mūku un bruņinieku pasauli ar izsmalcināto arābu  kultūru. Caur Spāniju, kā islama pasaules un kristiānisma robežu, arābu zinātne nonāca Eiropā. XIII- XV gs. Eiropā ir astroloģijas ziedu laiki. Praktiski visos Eiropas galmos mēs atrodam astrologus, kuri tur bauda īpašu cieņu un ietekmi. Astroloģija tiek mācīta daudzās Eiropas universitātēs un astroloģijas fakultāte ir viena no svarīgākajām. Pat Keplers, kuram modernā astronomija var būt pateicīga par planētu kustības likumību atklāšanu, ne tikai ticēja astroloģijai, pats sastādīja horoskopus un bija visnotaļ talantīgs pareģis, bet arī aizstāvēja astroloģiju pret daudzajiem citu zinātnieku uzbrukumiem.

Krieviju astroloģija sasniedza līdz ar kristietības ienākšanu no Bizantijas. Pirmās astroloģijas grāmatas bija tulkojumi no grieķu valodas. Kopumā baznīca pret astroloģiju bija noskaņota noliedzoši un sauca to par maldu mācību, bet arī priesteru vidū bija tādi, kuri interesējās par šo zinātni. Novgorodā XV gs. beigās, kad tur ieradās melnās maģijas zinātājs un astrologs Skara (Sharia), astroloģija guva plašu rezonansi. Daudz izglītoti Novgorodas iedzīvotāji kļuva par viņa skolniekiem un sekotājiem. Ivans Groznijs un viņa ģimenes locekļi, kaut arī ārēji demonstrēja noliedzošu attieksmi pret astroloģiju, būtībā tādi nebūt nebija. XVII gs. bija astroloģiskās literatūras ziedu laiki Krievijā. Taču XVIII gs. nāca ar pārmaiņām tajā jomā, ka inteliģences interese par astroloģiju mazinājās, taču tā ieguva pastiprinātu popularitāti vienkāršās tautas vidū. Tādēļ arī astroloģiskā literatūra primitivizējās.

Laiks, kad klasiskā astroloģija kļuva par mūsdienu astroloģiju, saistās ar Kopernika atklājumiem, kuri “nocēla” Zemi no visuma centra un “pasludināja” to par tādu pat debess ķermeni kā pārējās planētas. Gan šis fakts, gan arī vēlākie atklājumi, kā Urāna, Neptūna un Plutona atklāšana, ne tikai padziļināja plaisu starp astronomiju un astroloģiju, bet arī pašā astroloģijā ienesa jaunas vēsmas.  Līdz ar jaunatklātajām planētām kļuva iespējams izskaidrot daudzus agrāk neizprotamus notikumus.

Pirmā un galvenā astroloģijas aksioma ir pārliecība, ka debesu spīdekļi, it īpaši planētas, viennozīmīgi ir saistīti ar zodiaka zīmēm un iespaido procesus uz Zemes. Šī priekšstata teorētiskais pamatojums rodams Dēmokrita, pitagoriešu un Aristoteļa kosmoloģiskajos uzskatos. Tie radikāli atšķiras no astroloģijas teoloģiskā uzskata, kas bija izplatīts Mezopotāmijā un, kurā planētas tika uzskatītas la ne gluži par pašiem dieviem, tad vismaz par dievu izpausmēm. Savukārt ģeocentriskajā sistēmā planētas kustās pēc sen zināmiem nemainīgiem likumiem un pārvalda četrus elementus, kas ir jebkuras uz Zemes esošas lietas sastāvā. Šādā sistēmā dievišķai gribai nav vietas. Arī citās astroloģijas teorijās dievišķā loma svārstās ļoti plašā amplitūdā- vienā galējībā ir priekšstats par pilnīgi  mehānisku Visuma kustību, kurā nav vietas  ne cilvēka, ne Dieva gribai. Šajā priekšstatā astroloģija aizvien ir bijusi karojošo kristiešu, islamticīgo un jūdaistu uzbrukuma mērķis. Taču, ja astroloģiju neformulē tik stingrā izpausmē,  ja planētas uzskata tikai par tām, kas dod zināmus norādījumus uz galvenajiem darbības virzieniem, tad paliek pietiekami daudz vietas gan priekš Dieva, gan priekš paša cilvēka brīvās gribas. Otra galējība ir pašas planētas uzskatīt par Dieva gribas norādēm, bet kuru darbību var arī mīkstināt ar zināmām lūgšanām un citām rituālām darbībām.

Otrā astroloģijas aksioma runā par to, ka  ir kosmiskās izpausmes, kuras tiek aprēķinātas ļoti precīzi un ir ļoti individuālas, skar tikai vienu cilvēku. Tie ir īpašie punkti-  Ascendents, Descendents, Debesu Vidus un Debesu Dziļums. Šie punkti līdz ar zodiaku veido debesu karti,  kuru tulko tikai kopumā. Neatkarīgi no aprēķinu sistēmas, astroloģiskajās kartēs vienmēr ir iekļauts arī cilvēciskais aspekts, kura nav astronomiskajās kartēs.

Astroloģija šodien  pārstāv vairākas skolas un vairākus virzienus. Astroloģija nemitīgi attīstās un tomēr tā saglabā arī lielu daļu tradīcijas. Šobrīd var izdalīt vairākas astroloģijas skolas. Tradicionālajai skolai pieder tie astrologi, kuri par neapgāžamu autoritāti uzskata Ptolemeju. Viņi labi zin astroloģijas vēsturi un bieži vien slēpjoties aiz autoritātēm nodarbojas ar šarlatānismu. Viņi bieži paliek nesaprasti gan no citu astroloģijas skolu pārstāvjiem, gan no tiem, kuriem viņi savus pakalpojumus sniedz. Dabaszinātņu jeb kosmobioloģiskā skola tiecas pierādīt cēloņu– seku likumību, bioritmu teoriju. Simboliskā skola astroloģiju pārsvarā sasita ar psihologa K. G. Junga un citu analītiskās psiholoģijas autoru darbiem, papildinot astroloģiju ar psiholoģiskiem datiem. Strukturālā skola astroloģiju uzskata ne vien par zināšanām, kuras tiek iegūtas no ārpuses, bet arī par realitātes projekciju cilvēka apziņā. Līdzās šīm četrām skolām XX gs. otrajā pusē attīstījās vēl citi skatījumi un izpratnes. Notiek pētījumi gan matemātisku mērījumu un to cēloņu- seku likumību saistību, meklējot iespēju dot visprecīzākās notikumu prognozes, gan turpinās astroloģijas un psiholoģijas saikņu meklēšana. Daudzi astrologi mehāniskus pētījumus neuzskata par interesantiem, jo viņuprāt visbūtiskākais ir nepazaudēt tiešo saiti ar cilvēku un intuīciju. Kopumā mūsdienu astrologi vairāk cenšas nevis prognozēt notikumus, bet gan palīdzēt cilvēkam iespējami agrāk atklāt viņa spējas, talantus, iespējamās problēmu situācijas un risinājumu ceļus.