Ievads

Mēs varam salīdzināt pasaules pārveidošanās procesus tolaik, aptuveni pusgadsimtu pirms Lielās franču revolūcijas, un tagad, kad atkal tiek pārsvērtas un pārvērtētas reliģiskās, intelektuālās un augstākās garīgās dzīves vērtības, mainās nopietnākie un šķietami stabilie valstiskie veidojumi.

18. gadsimtā Apgaismības laiks veicināja jaunu ideju rašanos un deva cilvēkus, kuri šīs idejas pilnveidoja, attīstīja un īstenoja. Zinātniskās revolūcijas atklājumi ļaudis mudināja noticēt pašu saprāta spēkam, tā bija vērsta ne tikai pret nezināšanas tumsonību, bet arī pret tradicionālo kristīgo pagātni. Tā laika progresīvākie rakstnieki un domātāji bija pārliecināti, ka cilvēks spēj saprast dabas procesus un pārveidot tos tā, lai tie veicinātu morālo un materiālo izaugsmi.

Izplatījās tiem laikiem pilnīgi neprātīga doma, ka pārmaiņas un reformas ir ne tikai  iespējamas, bet pat vēlamas. Astroloģiski šie procesi saistās ar laiku, kad norisinās transformāciju planētas Plutona tranzīts caur Strēlnieka zodiaka zīmi. Tas notika šķietami sen - pirms aptuveni 245 gadiem. Šobrīd atkal Plutona ceļš Zodiakā iet cauri Strēlnieka zīmei. Plutona gaita ir tik lēna, ka kopš 1762. gada, kad tas iegāja Mežāža zīmē, Plutons Strēlnieka zīmē nav bijis. Tik lēns ir šīs dramatiskās un brīnišķās planētas ceļš. Aptuveni 248 gados tā iziet cauri zodiakam un tās orbīta ir ļoti izstiepta, tāpēc tās tranzīts cauri vienai zīmei ilgst 11, citai pat 33 gadus.

Es vedīšu mūs visus pa visu zodiaka apli Plutona ceļam līdzi līdz mūsu dienām un aicinu jūs mazliet citādi palūkoties un varbūt neparastākā veidā paanalizēt tik pazīstamās vēsturiskās un kultūras situācijas un notikumus.

Par to, ka par Plutona  atklāšanu tika paziņots tikai 1933. gada 21. janvārī... Tas, ka kaut kas nav cilvēka prātam zināms, nebūt nenozīmē, ka šī kaut kā nav. Kas pastāv un ir dzīvs, tas pastāv - neatkarīgi no tā, vai par šo pastāvēšanu mēs zinām, vai ne.

Astroloģiski Strēlnieks ir Augstākā ideja un Plutons tas, kurš nepazīst cilvēku žēluma.  

Apgaismības laikmeta filosofiskie un astroloģiskie pamati

18. gadsimtā, līdz ar sabiedriskajām un politiskajām pārmainām sabiedrībā, valstiskuma nostiprināšanos, līdz ar zinātniskās revolūcijas izraisīto feodālisma uzplaukumu, mainījās ļaužu dzīves apstākļi, paaugstinājās izglītības un reliģiskās iecietības līmenis. Ticēt raganu un burvju spēkam un, vēl jo vairāk, no tā baidīties, vairs nebija modē. Dažādās valstīs atšķirīgi, bet tomēr ļoti samazinājās raganu vajāšanas un sodīšanas akti. Tika atcelts likums Par Burvju mākslu  un par buršanu, garu izsaukšanu un citām tamlīdzīgām izdarībām sodīt vairs nevarēja. Sabiedrībā, it īpaši tās neizglītotākajā daļā, pārsvarā lauku apvidos, attieksme pret maģisko dziedināšanu bija ļoti pretrunīga - no tās gan bijās, gan gāja pēc palīdzības slimību vai citu nelaimju gadījumos. !8./19. gadsimtā  burtiski uzplauka Baltā burvju māksla.

1748. gads astroloģiski saistās ar Urāna un Jupitera tranzītu Ūdensvīra zīmē, savukārt Plutons šī gada laikā mainīja atrašanās vietu un pārvietojās no Skorpiona zīmes Strēlnieka zīmē, tad retrogrādā* (astroloģisko jēdzienu skaidrojumus, lūdzu, lasiet teksta beigās alfabētiskā secībā) kustībā atgriezās Skorpiona zīmē un pašās 1748. gada beigās atgriezās direktajā*, jeb kustībā uz priekšu, atkal, nu jau uz ilgu laiku, iegāja Strēlnieka zīmē. Strēlnieka zīme kā uguns stihijas zīme ir draudzīgās attiecībās ar Ūdensvīru kā gaisa stihijas zīmi – lai uguns degtu, nepieciešams gaiss.

Runājot par planētu kustību, par ļoti svarīgu uzskata planētu savstarpējo stāvokli tajā brīdī, kad planēta maina atrašanās vietu un no vienas zodiaka zīmes pāriet nākamajā. Ir pieņēmums, ka tā brīža planētu stāvoklis ir kā ūdenszīme, kas visās situācijās un notikumos spīd cauri, kas visām konkrētās planētas izpausmēm dod savu niansi vai nokrāsu, protams saglabājot arī konkrētai planētai raksturīgo. Iezīmētā perioda ilgumu nosaka planētas ātrums. Lai būtu vieglāk izprast šo koncepciju, par piemēru ņemsim Saules ceļu kādā zodiaka zīmē, jo to mēs vislabāk varam izjust. Mēneša fonu nosaka planētu stāvoklis un to aspekti jeb likumsakarības, Saulei ieejot no vienas zīmes nākamajā. Šis fons saglabāsies līdz tam brīdim, kamēr Saule ieies nākamajā zīmē un tad tā brīža planētu savstarpējais stāvoklis iezīmēs nākamā mēneša notikumu fonu.

1748. gadā, kad Plutons iegāja Strēlnieka zīmē, nākotnes notikumi varēja tikt ietekmēti  gan no tā, ka pats Plutons bija pozitīvā aspektā ar Mēness Ziemeļu mezglu, kurš tai brīdī atradās Ūdensvīra zīmē, gan no Saturna Skorpiona zīmē un Urāna Ūdensvīra zīmē savstarpējā saspringtā aspekta. Zīmīgs un pozitīvs ir arī Saules Skorpiona zīmē trigons ar Neptūnu Vēža zīmē. Vērtējot šos aspektus kopumā, tie norāda uz konfliktējošu jeb arī radošu saistību ar tradīcijām, ar zināmu kārtību un dogmatismu, ar stabilitāti. Reālajā kultūras dzīvē tas ir līdz tam pastāvošais klasicisms, kuru jebkurā brīdī var izjaukt revolucionārā Urāna iejaukšanās. Un sekojot notikumiem pēc 1748. gada, mēs redzam, ka daudzviet tā arī notika.

Runājot par zinātni, reliģiju un dabu, kas bija ļoti svarīgi pieturas punkti visā apgaismības vēsturē, jaunais uzskats, ka daba ir vienveidīga un noteiktu likumu pārvaldīta, saskaņota un pastāv zināmā kārtībā, valdzināja apgaismības pārstāvjus. Daži no apgaismības ideju popularizētājiem bija ateisti – viņi neatzina jebkādu augstāko spēku pastāvēšanu, bet lielākā daļa bija deisti. Attiecībā uz tai laikā Eiropā valdošo kristīgo reliģiju, piemēram, skarot tematu par iedzimto grēku, apgaismotāju vidū valdīja šo baznīcas dogmu apstrīdoši viedokļi. Daudzi pauda vēlmi pēc racionālas, no brīnumiem un absurdiem brīvas, reliģijas. Deisti noliedza kristietības sludināto Dievu, bet atzina kādas augstākas Būtības, kā viņi to sauca, Dievišķā Mehāniķa, esamību, kas pasauli radījis, bet tad to atdevis cilvēku pārvaldībā un pilnveidošanā.

Daudzas apgaismības laika idejas skāra cilvēka iespēju būt pārākam par dabu, deva ierosmi pārveidot dabu, to izmantojot savā labā: šis viedoklis, protams, radās zinātniskās revolūcijas atklājumu iedvesmots un redzot tehnikas un rūpniecības progresu, kas patiesi bija apbrīnas vērts.

Franču apgaismības filosofu uzskatos svarīga loma bija praktiskām un lietišķām atziņām ekonomikā, tieslietās un valsts pārvaldē. Bija vēlme radīt jaunas, uz dabaszinātnēm  balstītas sociālās zinātnes. Apgaismības  gadsimts it īpaši Francijā bija izteikts racionālisma gadsimts.

Taču bija arī citas ievirzes domātāji un filosofi... Ap 1750. gadu Eiropā un arī Britu salās sāka atdzimt interese par ģermāņu kultūras mantojumu un līdz ar to arī par līdz tam kristietības ļoti nomākto un nīcināto Seneiropas, pirmskristietisma laika Eiropas, pagānisko tradīciju. Mākslas jomās teitoņi, t. i. ģermāņi, angļi un skandināvi, līdz tam ļoti bija ietekmējušies no Vidusjūras valstu tradīcijām. Kultūrā tas izraisīja romantisma dzimšanu, savukārt politikā noveda pie līdz tam pastāvējušā absolūtisma, ko bieži vien vērtē arī kā totalitārisma nomaiņu ar apgaismības ideju izpausmēm. Kristietības veidols, kad valsts karalim pieder teju vai dievišķa vara, tikpat kā nevienam vairs nebija pieņemams. Laika posmā no 1750.–1800. gadam veidojās ģermāņu, skandināvu un angļu seno saikņu atjaunotne - šo tautu un valstu pārstāvji, ja vien bija apveltīti ar spilgtu iztēli un dziļu sapratni, sāka apjēgt seno tradīciju vienotību. Un patiesi – līdz brīdim, kad Eiropā ielauzās kristietības karakalpi, šīs tautas runāja vienā valodā un tiem bija ļoti līdzīgs dievību panteons (dievu kalns). Viņiem bija vienota politikas un kultūras vērtību sistēma.

Tas bija Apgaismības laikmeta sākums, pirmās nojautas par romantisku pasaules redzējumu, kur ļoti svarīga vieta nenoliedzami ir garīgām interesēm un senās kultūras apziņai. Kā ļoti zīmīgu un interesantu šī laika faktu ir vērts atzīmēt dažādu slepeno organizāciju un ložu veidošanos. Tautā vispazīstamākās ir brīvmūrnieku jeb masonu ložas, kas apvienojās brīvmūrnieku ordenī. Sākotnēji sava īpašā statusa dēļ brīvmūrniekos apvienojās gotisko katedrāļu celtnieki. Tiem bija jābūt neatkarīgiem un viņu prasme apstrādāt akmeni jau viduslaikos tika vērtēta kā kaut kas īpašs. Brīvmūrniekiem bija daudz lielākas tiesības salīdzinot ar citiem amatniekiem: viņiem pāvests bija devis atļauju bez ierobežojumiem ceļot pa visu Eiropu, viņiem bija tiesības sargāt savus amata noslēpumus un kļūt par šīs organizācijas locekļiem bija ļoti sarežģīti. Jau tajā laikā pastāvēja īpašās brīvmūrnieku pazīšanās zīmes, Brīvmūrnieku simboli - stūrenis, cirkulis un svārsts.

Par ložām sākotnēji sauca ēkas, kurās bija iekārtotas brīvmūrnieku darbnīcas un, kuras bija brālības īpašums. Tajās vēl pirms katedrāļu celtniecības uzsākšanas slepenībā tika veikti aprēķini un projektēšanas darbi. Laika gaitā masoniem piebiedrojās arī citi intelektuālās sabiedrības pārstāvji - ārsti, literāti, mūziķi, politiķi, aristokrāti. Brīvmūrnieku ložas aktīvi darbojās Anglijā, Vācijā, Francijā, Krievijā. 1750. gadā arī Rīgā tika nodibināta brīvmūrnieku loža “Ziemeļzvaigzne”.

Kopumā ārēji daudzas no apgaismotāju idejām, kā apziņas brīvība, iecietība pret citādi domājošajiem, cilvēka brīva attīstība un taisnīgums, bija tuvas arī brīvmūrniekiem.

Apgaismības laikmets bija ļoti svarīgs un sarežģīts arī astroloģijas attīstībā - daudzi racionāli domājošie apgaismības laika filosofi asi un bez ierunām noliedza cilvēces attīstības cikliskuma, pilnīguma un kosmoloģijas garīguma idejas un par galvenajām atzina cilvēka prāta spējas. Astroloģija tika nodēvēta par “Viduslaiku ticējumiem un māņiem”. 18. gadsimta vidū, kad dabaszinātnieku aprindās astroloģija  pakāpeniski zaudēja savas zinātnes pozīcijas, kā zinātne tā pārvietojās uz citu zinātņu sfēru - kultūras vēsturi. Franču Karaliskā literatūras akadēmija zinātniskam darbam izvēlējās astroloģijas attīstības pētīšanu un pat izsludināja prēmiju šī darba īstenotājam. Tieši šajā laikā norisinājās arī radikāla sabiedriskās domas noslāņošanās, kura zināmā mērā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Taču laikā, kad dabaszinātnieki sāka noliegt astroloģijas dabaszinātniskumu, visdažādākajos tautas slāņos tā ieguva arvien vairāk popularitātes. Zaudējusi atbalstu precīzo un dabaszinātnieku vidū, astroloģija ieguva jaunus atbalstītājus humanitāro zinātņu pārstāvju vidū. Īpaši nopietni pret astroloģiju izturējās dažādās ezotēriskās biedrībās, kuru darbība tai laikā tikai veidojās. Visbiežāk astroloģiju apguva un izplatīja jau pieminētie masoni jeb brīvmūrnieki, it īpaši populārais astroloģijas mācību grāmatas autors Ebenisers Sibli, kura grāmata iznāca 1787. gadā un pēc tam 12 atkārtotos izdevumos.

No cita skatu punkta un cita pasaules skatījuma veroties un vērtējot sabiedrībā notiekošo, var sacīt, ka ap 1750. gadu ir dzimusi tā saucamā “klasiskā” Eiropa. Līdz tam pastāvēja “kristīgā Eiropa”. Astroloģijā Strēlnieka zīmi tulko kā ceļu, kurā izpaužas reliģija, augstākā līmeņa izglītība u.c. Savukārt Plutons ir transformācijas planēta, kas atrazdamies katrā konkrētā zodiaka zīmē, ierosina pārmaiņas, kas tā vai citādi ir saistītas ar šai zīmei raksturīgajām tēmām. Saliekot kopā šos abus faktus, mēs varam sacīt, ka viena no Plutona izpausmēm Strēlnieka zīmē ir attieksmes maiņa pret reliģiju - cilvēkos mostas vēlme rast kādu universālu reliģiju. Apgaismības laikā tās bija tā laika reliģijas oficiālo pārstāvju viedokļa nosodījums un pat noliegums. Modās deistiskas idejas, kas balstījās viedoklī, ka Dievs pasauli ir radījis, bet tad to atdevis pilnīgā cilvēku pārvaldījumā, lai cilvēki paši to turpinātu veidot un pārveidot. Šī pārliecība veidojās, tā laika cilvēka apziņā prātu uztverot kā pilnību. Tika pasludināta reliģiska iecietība pret dažādām konfesijām. Pamazām arī sabiedrība pieņēma šo domu, ka citādi ticošais nav jāuzskata par ienaidnieku. Strēlnieka zīme tāda ir – tā ir draudzīga, varbūt filosofiski domājošu un tverošu cilvēku zīme, raksturīgiem Strēlnieka zīmes pārstāvjiem ir savs neatkarīgs viedoklis, taču viņi to neuzspiež citiem kā vienīgo pareizo. Zināšanu ieguve viņam svarīga, ja viņš nav galīgi piezemēts un tikai materiāli domājošs.  Viņa skatījums pasaulē ir plašs un brīvs.

Ja uzmanīgi ieklausāmies mūsdienu sabiedrības attieksmē pret reliģiju, es domāju, mēs varam pamanīt līdzīgus meklējumus, kas gan mūsu laikos izpaužas citādi, jo mēs paši jau esam mazliet citi, laikmets ir citāds un pārējo planētu stāvoklis arī ir cits.

Arī valstu savstarpējās attiecībās, tāpat kā dabā un sabiedrībā kopumā, apgaismības ietekmē norisa tiekšanās pēc saskaņas un noteiktas sistēmas. Tas pamazām sākās jau pirms 1748. gada, Plutonam vēl atrodoties zodiaka Svaru zīmē, kas kā otrā Venēras pārvaldītā zīme runā par harmoniju un saprašanos ne tikai divu cilvēku starpā, bet arī valstu un tautu starpā un Skorpiona zīmē - Plutona paša pārvaldītā zīmē.

Apgaismotāju vidū mostas pārdomas par to, uz ko jābalstās valsts varai, kam jābūt tās pamatā, secinājums ir gluži saprātīgs - likumībai. Mostas ideja par republikānisku valsts iekārtu. Valstu savstarpējās attiecībās par kārtības pamatu sāka uzskatīt spēku līdzsvara principu, kas gan ietekmēja valstu brīvību, bet bija vienīgais, kas saprašanos padarīja iespējamu. Apgaismības laika līderi neatzina karus kā attiecību veidošanas variantu - svarīgāk un labāk te varēja palīdzēt valstu savstarpējie līgumi.

Viens no veidiem, kā izplatījās apgaismības idejas, bija dažādas biedrības: zinātniskas, akadēmiskas, literāras, kā arī profesionālas biedrības un organizācijas. Veidojās ārstu, aptiekāru, juristu un citu profesiju ģildes. Ūdensvīra zīmē tai laikā atradās gan Mēness Ziemeļu mezgls, gan pašu Ūdensvīru pārvaldošais Urāns. Ar šo aspektu tieši saistīta pastiprināta dažādu domubiedru grupu veidošanās. Mēness Ziemeļu mezglu tulko kā nākotni, kā to, uz kurieni ejam, Dienvidu mezgls ir pagātne, tas, kas jau bijis, kas ir kā pamats vai tradīcija, uz kuras balstāmies. Pagātne un nākotne ir savstarpēji savienotas caur tagadni, tāpēc, ka Mēness Mezgli savā starpā ir saistīti opzicionārajā saitē. Nākotne balstās pagātnē.

Svarīgs veids, kādā tika popularizētas apgaismības idejas bija arī laikraksti, žurnāli, grāmatas. Sākumā periodisko izdevumu saturs bija ar zinātnisku ievirzi. Vēlāk parādījās laikraksti, kuros tika aplūkoti profesionāli jautājumi, pēc vēl kāda laika, 18. gadsimta pēdējā trešdaļā, laikrakstos pārsvarā tika skarti ikdienas morāles un ētikas jautājumi. Viena gadsimta laikā laikrakstu nosaukumu skaits strauji auga.

Apgaismības un racionālisma laikmetā arī kultūrā iezīmējās visnotaļ laicīgs raksturs. 

Viena no būtiskām, ja pat ne pati būtiskākā tendence apgaismības attīstībā bija izglītība. Krasi mainījās attieksme pret zināšanām un bērniem, kā arī uzskati par audzināšanas metodēm, kādas būtu jāpielieto. Tāpēc 18. gadsimtu var uzskatīt arī par izglītības jeb pedagoģijas gadsimtu. Pēc apgaismotāju uzskatiem, skolai jābalstās uz racionālisma pamatiem un jāizglīto jaunatne. Izglītībai cilvēce jādara gudrāka un garīgi pilnvērtīgāka. Valsts vadītāju, filosofu, dzejnieku un garīdznieku galvenais uzdevums ir būt jaunatnes audzinātājiem.

“Iedrošinies uzzināt!” - tāds ir apgaismības laika sauklis. Prātam tika ļauta tāda brīvība, kāda nebija piedzīvota kopš Grieķijas zelta laikmeta.

Filosofi aizvien ir domājuši par ideālo un par laimi, bet atšķirībā no Grieķijas laikmeta filosofu, kā Platona, Aristoteļa un Sv. Akvīnas Toma uzskatiem par abstrakto zināšanu lomu cilvēka pasargāšanā no  samaitātības un laimes sajūtas radīšanā, apgaismības laika filosofu uztverē noderīgas ir tikai praktiski izmantojamas zināšanas, kuras var pielietot cilvēka dzīves uzlabošanā.