Dzīve ir brīnišķīgs ceļojums - dažkārt pa smilšainu pludmali ar maigām jūras šalkām, zivju un lidojošu putnu spožumu tepat līdzās, dažkārt smags un šķietami vientuļš gājiens pa akmeņainu taku vai vēl citkārt tā ir laušanās caur džungļiem aizaugušu mežu, niknu zvēru auriem un pūču kliedzieniem nakts tumsā, bez vismazākās nojausmas par to, ka ceļš varbūt ir kaut kur tepat netālu. Bet ikvienā brīdī, kamēr vien ejam, arī tad, kad šķiet - esam jau pārgurumā pakrituši, ir kaut kas, kas ir ar mums vienmēr. Ir debess velve virs galvas un, patiesībā - arī kaut kur tālu zem kājām. Arī mākoņu un lietus pilnā dienā šajā vai tai pusē Zemes apaļumam spīd Saule un atstaro Mēness, mirguļo, zaigo un laistās zvaigznes, savā straujajā plūsmā ceļo vēl tik dīvainās un neizprotamās komētas, brīžiem attālinoties un pat pazūdot no mūsu redzesloka, brīžiem gandrīz bīstami tuvojoties. Debesis arvien ir visapkārt mums. Šeit, uz zemes mēs esam pasargāti un nolemti attīstībai. Šeit mēs augam. Kā taureņi siltā kūniņā esam ietīti debess noslēpumā. Un esam ceļā uz piedzimšanu.
Nezinu, vai tā ir izvēle vai pienākums - šī ceļa noslēpumu atrisināt un izprast, dzīves kamolu atritināt un palūkot, kas tur iekšā - vai tas dzīves ceļa pavediens, kas šobrīd rokā tik stiprs un grods, arī kamola iekšpusē no tā paša materiāla un tādā pat krāsā vai varbūt tas ik brīdi kļūst plānāks un trauslāks vai mezglaināks, līdz pilnīgi aizplūst starp pirkstiem un pazūd bezgalībā...
Šķiet, katram kādā dzīves posmā, pavedienu ritinot, prātā ienāk sirds sūtīta ziņa: viss ir Viens, tāpat kā augšā, tāpat arī lejā. Dziļi mūsos mīt atmiņa par to, kā viss ir uzbūvēts - kas ir pasaules, Zemes un kas katra mūsu esības pamats un centrs, sapratne par to, ka jebkurš spēks, kas pastāv Visumā, pastāv arī katrā cilvēkā - viņa paša apzinātā un atvērtā izpausmē vai slēptā, neapzinātā un neizprotamā veidā. Dziļi sevī mēs nojaušam, ka Visumā pastāv savs īpašs saziņas veids, valoda, kurā saprotas naktsvijole ar vakara vēsmu un salnas piebiris zars ar krustknābja bērniņu, valoda, kurā sazinās Saule ar Zemes elpu un ar Piena ceļu sarunājas planētas un savā starpā čalo tālās galaktikas Visuma klaidā. Visdīvainākā un vistīrākā patiesība ir tā, ka arī mums, zemes cilvēkiem ir pieejama šī valoda un pieejama tuvināšanās tās apguvei, izpratnei un apzinātai iesaistei Pasaules valodu balsī, savas un pasaules dzīves apziņā. Mēs esam piedzimuši ar šo valodu dziļi sevī, dzīve ir ceļš uz priekšu un dziļumā un tā mērķis varbūt - atgriešanās pie sen zināmās, vien dziļi mūsos noslēptās valodas, atcerēšanās.
Kas tad ir tā īpašā valoda, kurā ar mums runā Visums. Un kādi izskatās burti tās grāmatā. Kā iemācīties šīs valodas alfabētu un mīklainās izliektās burtu formas, kā saprast vārdus un to nozīmes? Un cik īsti dialektu un izlokšņu ir šai valodai? 
Palūkojoties Saules apmirdzētā zilumā tālu virs galvas vai skaidrās zvaigžņu mirdzuma pielietās debesīs, lūkojot ieraudzīt Mēness mīklaino smaidu, varbūt var nojaust, ka viena no valodām, kurā ar mums runā mūžība, ir astroloģija. Vārds, kas pie planētām, zvaigznēm un debess spīdekļiem. Un ne tikai. Tas ir vārds, kas arī pie cilvēkiem, valstīm, kalniem un upju ūdeņu balsīm, pie tuksnešu spēka un nežēlīgā prasīguma, pie putnu spārnu vēdām un zvēru soļiem, pie augu maigā zaļuma un krāšņajām ziedu spurgām. Nav skaidri zināms, kurā brīdī šī valoda zudusi vai aizmirsta, un nav zināms, kurā gadu tūkstotī tā sākusi atgriezties. Bet, lai kad tas arī būtu noticis, šodien mēs cieši domājam par to, kā lai varam šo valodu apgūt, saprast un kā lai varam tajā sazināties. Kā lai varam tās burtu zīmes un vārdu nozīmes tulkot un izstāstīt. Daži ir pieraduši domāt, ka astroloģija ir maldīga un nevajadzīga zinātne, ka tās vērtība ir tikai izklaides māksla un ticība tās spēkam nav īsta ticība. Patiesība it gluži cita: ja cilvēks izvēlējies sarežģīto astroloģijas valodas apguves ceļu un izlēmis saistīt savu dzīvi ar šo gadu tūkstošiem seno un mūžīgā attīstībā esošo intuīcijas un ticības piepildīto zinātni, mākslu un filosofiju, ja cilvēks izvēlējies šajā valodā arī sazināties, ja viņš izvēlējies būt apzinātās attiecībās ar Visumu un šīs attiecības un izziņu kopt visu mūžu, tad viņš ir izvēlējies interesantu un skaistu, bet nebūt ne vieglu ceļu. Tāpat kā būtu tad, ja viņš būtu izvēlējies ceļu medicīnā, psiholoģijā, augstākajā matemātikā, teoloģijā vai citā zinātnē. Pasaulē nav vieglu un primitīvu zinātņu, nav viegla un primitīva ceļa. Ceļš ir skaists, ja tas ir sarežģīts. Rozes ir rozes tikai tad, ja tām ir ērkšķi.
Mūsu dzīves notiek tepat Visumā. Mūsu dzīves kļūst apzināti kosmiskas, ja atceramies un kopjam savu dabisko sirdsjutību un savu domāšanu veidojam saskaņā  ar Visuma sakralitātes principiem.